JLSS, Spēlētāji

Intervija ar Jelgavas ledus sporta skolas (JLSS) audzēkni Ričardu Briņecu, kurš septiņpadsmit gadu vecumā ir izcīnījis tiesības spēlēt Optibet hokeja līgas komandā “Zemgale/LLU”. Stāsts par to, kā viņš kļuva par hokejistu, ko darījis, lai sasniegtu savus mērķus un par to, kā viņš tiek galā ar pandēmijas ierobežojumu izaicinājumu.

– Cik gados tu sāki spēlēt hokeju?

Es sāku spēlēt no desmit gadu vecuma, kad vecāki mani pirmo reizi uzlika uz ledus. Jo mans brālis spēlēja pirms tam hokeju un vēl futbolu. Gāju brāļa gaitās un izdomāju, ka varētu pamēģināt uzspēlēt hokeju.

– Tavs brālis Raitis Briņecs. Viņš spēlēja “Prizmā”, tad amatieru hokejā un ir Latvijas hokeja federācijas tiesnesis. Viņš ir vainīgs pie tā, ka tu sāki spēlēt?

Jā (smaida).

– Tu sāki spēlēt aizsarga pozīcijā?

Sākumā mums bija trenere Eva Dinsberga, kura mana auguma dēļ saskatīja mani aizsardzībā. Nospēlēju pāris sezonas aizsardzībā un tad jau pārgāju uz uzbrukumu. Nomainījās treneris un Jevgeņijs Ļinkēvičs pārvilināja mani uz uzbrukumu.

– Sākumā tu spēlēji JLSS-2, bet tad pārgāji uz JLSS-1, kur tev bija tādi komandas biedri, kā Klāvs Veinbergs, Artūrs Karaša, Bogdans Hodass, Artjoms Leščenko. Jums tur bija ļoti laba kompānija. Visi draudzējāties tajā laikā?

Ar šiem puišiem jau no bērnības spēlējam ilgu laiku. Tagad ar vienu, otru joprojām spēlēju kopā. Mēs jau no bērnības identiski iespēlējāmies un tas arī deva vēlāk rezultātus.

– Jūs ārpus hokeja arī draudzējaties vai vairāk tomēr hokeja hallē?

Ārpus hokeja mēs noteikti uzturam sakarus un kontaktus. Brīvajā laikā dodamies uzspēlēt hokeju, kur tas ir iespējams ar skrituļslidām un nūjām. Dodamies ārā, ka arī uz ledus uzturam labu kontaktu.

– Tev, kā aizsargam bija diezgan rezultatīvas sezonas kopš U-10. Jūs ņēmāt trešās, otrā vietas valsts čempionātos. Bet tev, kā aizsargam bija riktīgi rezultatīvas spēles. Otrajā sezonā tev bija 11 vārti un 6 piespēles. Trešajā – 10 vārti, 13 piespēles. Bet tu tajā laikā bija aizsarga pozīcijā. Vai tava rezultativitāte bija iemesls, kāpēc tevi ielika uzbrucēja pozīcijā?

Jā, noteikti. Kad nomainījās treneru korpuss, viņi skatījās statistiku un kā es apliecināju sevi uz ledus. Treneris pienāca viens un viens ar mani un uzdeva jautājumu: “Kur tu gribētu spēlēt? Uzbrukumā vai aizsardzībā?”. Es jau labu laiku rezultatīvi spēlēju aizsardzībā un treneris kopā ar mani pieņēma lēmumu, ka es pāriešu uz uzbrukumu.

– Tev tā sezona, kaut kādā veidā ir palikusi atmiņā?

Jā, pēdējā vai pirmspēdējā sezonā, kad es vēl spēlēju aizsarga pozīcijā, es biju čempionāta rezultatīvāko spēlētāju trijniekā. Tā arī ir mana spilgtākā atmiņa.

– Tevi vienpadsmit gados ielika uzbrucējos uz sezonā sameti 18 vārtus un atdevi 11 piespēles. Tev pēc tam tas nemaz nav mazinājies. It īpaši 2016./17. gadu sezonā, kad tu guvi 65 vārtus, atdevi 58 piespēles, 123 rezultativitātes punkti, par vienu punktu mazāk nekā Klāvam Veinbergam un tas viss 32 spēlēs.

Jā, tā bija mana labākā sezona.

– Tu bija Latvijas trešais rezultatīvākais jaunietis un Jūs kopā ar Klāvu apsteidza tikai Laviņš juniors.

Jā, tur bija kaut kādi divi vai trīs punkti līdz pirmajai vietai.

– Ar ko tā sezona atšķīrās? Tev tad bija trīspadsmit gadi.

Tā sezona bija izcila mums visiem, kā kolektīvam, kurš bija ļoti labs tajā gadā. Treneris vasarā bija mūsos ielicis labu fizisko bāzi, jo varēja redzēt, ka komanda ir gatava sezonai. Tāpēc mēs arī gājām cīnīties par medaļām un to arī izdarījām.

– Tev tajā laikā bija kāds elks no hokeja pasaules, kuram tu gribētu līdzināties?

Jā, vispār man ir vairāki elki, kuriem es dodu priekšroku, kam gribu līdzināties un arī tagad sekoju līdzi, kā viņi spēlē, viņu tehniskam izpildījumam. Mans mīļākais elks no pašas bērnības, kad es tikai sāku spēlēt, ir Sidnijs Krosbijs.

– Tavā veiksmīgākā sezonā, tu jau sāki spēlēt arī U-16 komandā. Tev nekad nav bijušas bailes, ka tu esi gados jauns, bet tevi paņem uz lielāko komandu un tev jāspēlē pret pieaugušajiem, kuri ir muskuļaināki un spēcīgāki?

Ko, lai saka. Man augums atļauj to darīt. Baidīties es nebaidos, jo hokejs ir spēka spēle. Ja tu baidies, tad tev nav vietas hokejā. Es jau no jauniešu gadiem, tiku pa pakāpēm spēlēt pie gados vecākiem un mani tas ir ierasts.

– Runājot par bailēm. Haralds Vasiļjevs man kādreiz pastāstītāja, kā viņš pārvarēja savas bailes. Viņiem bija jāspēlē pret pieaugušajiem un viņš teica, tā: “Man bija šausmīgi bail, bet izvēlējos pašu lielāko pretinieku un, kā triecu viņu pret bortu, tā visas bailes pārgāja.” Vai šis piemērs strādā dzīvē?

Es domāju, ka noteikti, jo ir vairāki piemēri. Spēlētāji saprot to robežu, kad tu vari izdarīt vairāk nekā tu domā. Viss ir atkarīgs no paša. Kad vienu reizi būsi iedevis iekšās kādam lielākam spēlētājam, tad nākamo reizi pašam būs labāka aura spēlēt un labāk jutīsies.

– Piecpadsmit gados tu piedzīvoji savu debiju Jaunatnes attīstības hokeja līgā (JAHL). Tev vispār patīk, kad tevi paņem “uz augšu”, ka tev uzticas?

Protams, ka man patīk. Vienmēr ir forši spēlēt pie gados vecākiem čaļiem, mēģināt sevi pierādīt, tikt līdzi, pilnveidot un attīstīt sevi, ka arī uzstādīt sev mērķus uz kuriem tiekties. Sezonā, kurā es sāku spēlēt JAHL, tur bija interesanta situācija, jo mēs vēl bijām par jaunu, lai spēlētu un varējam startēt tikai pēc Jaunā gada.

– Kā tu tiec galā ar atbildību, kuru tev uzkrauj treneri? Viņi redz, ka tu vari, paceļ uz augstāku komandu, bet tu jau pats saproti, ka vari jebkurā brīdī tikt nosūtīts zemāk. Kā tu tiec galā ar tik lielu atbildību?

Pavisam vienkārši. Mēģinu katru treniņu rādīt labāku sniegumu no sevis. Uz katru treniņu nāku sagatavots un koncentrējies. Trenējos ar pilnu atdevi. Protams, kā jaunajam sākumā ir grūti spēlēt pret gados vecākiem spēlētājiem, bet tad kad tu esi tajā visa procesā iekšā – trenējies, spēlē, uzkrāj pieredzi, tad jau tālāk viss aiziet.

– Pandēmija šogad tev salauza visu sezonu. Sākumā tev atņēma iespēju spēlēt izslēgšanas spēļu kārtā un tu paliki bez treniņiem, tagad tu nedrīksti spēlēt pie pieaugušajiem, jo tu esi nepilngadīgs, bet JAHL tu nevari spēlēt, jo sacensības tajā ir apturētas. Tas ir liels trieciens jebkuram sportistam, bet hokejistam it īpaši bez ledus. Kā tu šo laiku pavadi? Ko tu dari?

Es trenējos. Konsultējos ar treneru korpusu, ko man vajadzētu uzlabot. Konsultējos ar komandas fizioterapeitu par to pie kurām muskuļu grupām man vajadzētu strādāt, lai tās attīstītu un darītu tās labākas. Protams arī treneri daudz kur palīdz, dod uzdevumus, kurus mums spēlētājiem ir jāizpilda.

– Bet bez ledus ir ļoti grūti?

Bez ledus ir ļoti grūti ieiet ritma. Svaru zālē tu vari trenēties, trenēties cik tu gribi. Bet kad pirmo reizi uzkāpsi uz ledus, būs, kā būs.

– Vai ir sāpīgi nespēlēt, kad šosezon komandā spēlē NHL draftēts hokejists un arī spēlētāji ar milzīgu pieredzi? Tas ir sāpīgi?

Jā, šogad, es uzskatu, ka šogad ir ļoti labs kolektīvs. Komandā ir ļoti laba aura. Ir bišķi šķebinoši, ka nevar spēlēt, kamēr citi komandas biedri spēlē, bet ierobežojumi paliek ierobežojumi. Bet ļoti gribās spēlēt, neskatoties uz to, ka nedrīkst. Šajā “Zemgale/LLU” komandā ir daudz labi spēlētāji, kuri ir paspēlējuši viss kaut kur un man, kā jaunajam ir ko mācīties no pieredzes bagātiem hokejistiem un uzklausīt viņu piezīmes, kas man būtu jāuzlabo.

– Ko tu varētu ieteikt saviem Jelgavas ledus sporta skolas (JLSS) biedriem, pārējiem hokejistiem šajā pandēmijas laikā, lai viņi turpinātu mīlēt hokeju, domātu par viņu, sapņotu un gatavotos brīdim, kad viņus palaidīs uz ledus?

Es ieteiktu būt labā fiziskā kondīcijā, lai uzkāpjot uz ledus būtu vieglāk ieiet formā. Tieši tagad, kad nav ledus nodarbības, ir iespēja padziļināti pastrādāt pie fiziskās formas, kurai hokejā jauniešu gados ir liela nozīme. Piestrādāt pie saviem plusiem un mīnusiem. Ka arī gatavoties ledum. Padriblēt, pamētāt ripu ārpus hokeja halles vai mājās, aiziet paskrituļot.

Mums izdevās arī uzdot pāris jautājumus Ričarda brālim – Raitim Briņecam, kurš bija viens no iemesliem, kāpēc Jelgavā aug perspektīvs, jauns hokejists.

– Raiti, vai brāli apzināti mudināji spēlēt hokeju vai viņš vienkārši skatījās uz tevi?

Nu, nē. Tas viss notika organiski, jo sākumā viņš brauca līdz uz spēlēm un tikai skatījās. Domāju, kad viņš bija pavisam mazs, tas viņu tik ļoti neinteresēja. Bet gadiem ejot, tas viss pieauga arvien vairāk. Tavs brālis spēlē, tad arī pašam gribās uzslidot un pamēģināt. Galu, galā arī kopā uzspēlēt. Ar laiku tas kļūst profesionālāk. Sāc spēlēt, tad spēlēt augstākos līmeņos. Un šobrīd bračka, tā arī ir aizgājis.

– Ko tu viņam gribētu novēlēt? Viņam šobrīd ir pusaudža vecums, kad var aiziet neceļos.

Noteikti novēlētu profesionalitāti un veselību, jo veselība ir tas, ko nekad nevar paredzēt. Profesionalitāti, jo tev ir jāsaprot ko tu dari, kāpēc tu to dari. Viens ir tas, ka tev patīk, tas ko tu dari, bet ir pavisam cits, kad tu paliec ilgāk uz laukuma pēc treniņa, lai atstrādātu to, kas tev sanāk. Ja tu pie tā strādā, tad ar to vari kaut ko arī sasniegt. Tās ir tās divas lietas, ko es viņam gribētu novēlēt. Veselību un profesionalitāti. Un arī protams veiksmi, jo bez tās nav nekā.

Intervijas video versija

Share